1. Ievads

Suņu audzēšanas mērķis ir iegūt funkcionāli veselus suņus ar šķirnei tipisku uzbūvi un mentalitāti, suņus, kas spēj nodzīvot garu un laimīgu mūžu par prieku īpašniekam un sabiedrībai, kā arī pašam sunim. Audzēšana jādara tā, lai veicinātu pēcnācēju veselību un labturību, kā arī kuces labturību. Zināšanas, godīgums un sadarbība gan nacionālā, gan starptautiskā līmenī, ir veselu suņu audzēšanas pamatvērtības. Jāveicina audzētāju izpratne par to, cik nozīmīga ir suņu kombinācijas izvēle, kā arī individuālu suņu atlase izmantošanai vaislā.

..

Jebkuram sunim, ko izmanto vaislai vai kam veic ģenētiskās veselības pārbaudes, jābūt identificētam (mikročips vai tetovējums).

Audzētājiem jāizmanto šķirnes standarta vadlīnijas par šķirnei specifiskajām īpašībām, jāizvairās no jebkādiem pārspīlējumiem.

 2. Vaislai jāizmanto tikai funkcionāli un klīniski veseli suņi ar šķirnei tipisku uzbūvi, tas ir, jāizmanto tikai suņi, kas necieš ne no kādām smagām slimībām vai funkcionāliem traucējumiem.

2.1. Ja suns cieš no smagām slimībām vai funkcionāliem traucējumiem, un tā tuvus radiniekus izmanto vaislai, tie jāpāro tikai ar suņiem no tādām līnijām, kurās dotās slimībās vai traucējumi ir vai nu reti sastopami, vai vispār nav sastopami. Ja slimībai / funkcionāliem traucējumiem ir pieejamas DNS analīzes, tad vaislas dzīvnieki ir jāpārbauda, lai novērstu divu nesēju sapārošanu (skat. 5. punktu).

2.2. Jāizvairās pārot suņus tādā kombinācijā, par kuru pieejamā informācija norāda uz smagu saslimšanu vai funkcionālu traucējumu riska palielināšanos.

2.3. Vaislai jāizmanto tikai suņi ar labu, stabilu, šķirnei tipisku temperamentu. Tas ir, jāizmanto tikai suņi, kas neprovocētās situācijā vai situācijā, ko suņa dzīvē var uzskatīt par ikdienišķu, neizrāda uzvedības traucējumus pārmērīgu baiļu vai agresijas formā.

3. Lai saglabātu vai, vēlams, palielinātu šķirnes ģenētisko daudzveidību, jāizvairās no pārmērīgas dažu populāru vaislinieku izmantošanas šķirnē un no pārmērīga inbrīdinga. Nedrīkst pārot māsu ar brāli, māti ar dēlu, tēvu ar meitu. Vispārējs ieteikums ir, ka viena suņa pēcnācēji nedrīkst pārsniegt 5% no šķirnes populācijā reģistrēto kucēnu skaita piecu gadu laikā. Šķirnes populācijas lielums jāizsver ne tikai nacionālā, bet arī starptautiskā līmenī, it īpaši mazskaitlīgās šķirnēs.

12. paragrāfs

Vaislas darba ētikas kodekss

Vaislas darbam un suņu šķirņu attīstībai jāpamatojas uz ilgtermiņa mērķiem un pareiziem principiem, lai vaislas darba rezultāts nebūtu slimības, slikts temperaments un darba spēju trūkums.

Audzētājam jākalpo mērķim saglabāt un, vēlams, paplašināt šķirnes ģenētisko daudzveidību (poligēniju).

Vaislas darbā izmanto tikai funkcionāli veselus suņus. Katram audzētājam, veicot vaislas dzīvnieku atlasi, ir pienākums noteikt, vai šie vaislas dzīvnieki ir garīgi un fiziski piemēroti vaislai.

Audzētājam jāpārliecinās, ka suņiem, ko viņš plāno izmantot vaislai, ir stabils temperaments un ka tie ir labā fiziskā kondīcijā.

Kamēr vien kucēns ir audzētāja aprūpē, audzētājam jānodrošina fiziski un garīgi labvēlīga vide, lai garantētu kucēna atbilstošu socializāciju.