Ar 01.07.2024. spēkā stājas jauni Ministru Kabineta noteikumi,
kas regulē suņu un citu mājas mīluļu labturību un atsavināšanas kārtību
UZSPIEŽOT UZ NOTEIKUMU NOSAUKUMA,
ATVĒRSIES PILNS TEKSTS!
Ministru kabineta noteikumi Nr. 411
Mājas (istabas) dzīvnieku labturības un aizsardzības noteikumi
Noteikumi nosaka:
1.1. prasības attiecībā uz mājas (istabas) dzīvnieku turēšanas vietām, barošanu, dzirdināšanu, fizisko aktivitāti un pārvadāšanu;
1.2. prasības suņa turēšanai ārpus telpām tā īpašnieka vai turētāja lietošanā esošā teritorijā;
1.3. prasības, kas jāievēro, lai suns, kaķis vai mājas sesks varētu uzturēties ārpus tā īpašnieka vai turētāja lietošanā esošas teritorijas;
1.4. prasības attiecībā uz dzīvnieku demonstrēšanu publiskā izstādē;
1.5. gadījumus, kad suni atļauts piesiet.
AUDZĒTĀJI - noteikumos ir noteiktas minimālās prasības labturībai un arī platības,
kas jānodrošina katram sunim un arī kucei ar kucēniem!
Ministru kabineta noteikumi Nr. 315
Mājas (istabas) dzīvnieka atsavināšanas noteikumi
Noteikumi nosaka:
1.1. prasības attiecībā uz minimālo vecumu, kādā mājas (istabas) dzīvnieku var atsavināt;
1.2. prasības attiecībā uz atsavināmā mājas (istabas) dzīvnieka fizioloģiju un veselības stāvokli;
1.3. sludinājumā par suņa, kaķa vai mājas (istabas) seska piedāvāšanu atsavināšanai sniedzamo informāciju par dzīvnieka vecumu, šķirni, izcelsmes valsti, veselības stāvokli, apzīmēšanu un reģistrāciju;
1.4. dokumentus, ar kuriem mājas (istabas) dzīvnieku atsavina, to nododot nākamajam īpašniekam.
LKF atgādina, ka
FCI logo ir tiesīgs izmantot TIKAI LKF !
Ne audzētāji, ne afiksi, ne audzētavas nedrīkst izmantot šo logo
savās mājas lapās un arī metienu reklāmās!
Audzētavas savās mājas lapās drīkst rakstiski norādīt, ka audzētava vai afikss ir reģistrēts FCI un ar kādu numuru, bet nedrīkst izmantot FCI logo, jo FCI biedri ir tikai valstu nacionālās organizācijas - kā LKF.
1. Ievads
Suņu audzēšanas mērķis ir iegūt funkcionāli veselus suņus ar šķirnei tipisku uzbūvi un mentalitāti, suņus, kas spēj nodzīvot garu un laimīgu mūžu par prieku īpašniekam un sabiedrībai, kā arī pašam sunim. Audzēšana jādara tā, lai veicinātu pēcnācēju veselību un labturību, kā arī kuces labturību. Zināšanas, godīgums un sadarbība gan nacionālā, gan starptautiskā līmenī, ir veselu suņu audzēšanas pamatvērtības. Jāveicina audzētāju izpratne par to, cik nozīmīga ir suņu kombinācijas izvēle, kā arī individuālu suņu atlase izmantošanai vaislā.
..
Jebkuram sunim, ko izmanto vaislai vai kam veic ģenētiskās veselības pārbaudes, jābūt identificētam (mikročips vai tetovējums).
Audzētājiem jāizmanto šķirnes standarta vadlīnijas par šķirnei specifiskajām īpašībām, jāizvairās no jebkādiem pārspīlējumiem.
2. Vaislai jāizmanto tikai funkcionāli un klīniski veseli suņi ar šķirnei tipisku uzbūvi, tas ir, jāizmanto tikai suņi, kas necieš ne no kādām smagām slimībām vai funkcionāliem traucējumiem.
2.1. Ja suns cieš no smagām slimībām vai funkcionāliem traucējumiem, un tā tuvus radiniekus izmanto vaislai, tie jāpāro tikai ar suņiem no tādām līnijām, kurās dotās slimībās vai traucējumi ir vai nu reti sastopami, vai vispār nav sastopami. Ja slimībai / funkcionāliem traucējumiem ir pieejamas DNS analīzes, tad vaislas dzīvnieki ir jāpārbauda, lai novērstu divu nesēju sapārošanu (skat. 5. punktu).
2.2. Jāizvairās pārot suņus tādā kombinācijā, par kuru pieejamā informācija norāda uz smagu saslimšanu vai funkcionālu traucējumu riska palielināšanos.
2.3. Vaislai jāizmanto tikai suņi ar labu, stabilu, šķirnei tipisku temperamentu. Tas ir, jāizmanto tikai suņi, kas neprovocētās situācijā vai situācijā, ko suņa dzīvē var uzskatīt par ikdienišķu, neizrāda uzvedības traucējumus pārmērīgu baiļu vai agresijas formā.
3. Lai saglabātu vai, vēlams, palielinātu šķirnes ģenētisko daudzveidību, jāizvairās no pārmērīgas dažu populāru vaislinieku izmantošanas šķirnē un no pārmērīga inbrīdinga. Nedrīkst pārot māsu ar brāli, māti ar dēlu, tēvu ar meitu. Vispārējs ieteikums ir, ka viena suņa pēcnācēji nedrīkst pārsniegt 5% no šķirnes populācijā reģistrēto kucēnu skaita piecu gadu laikā. Šķirnes populācijas lielums jāizsver ne tikai nacionālā, bet arī starptautiskā līmenī, it īpaši mazskaitlīgās šķirnēs.
4. Veselības pārbaužu rezultātiem (labiem vai sliktiem), kas balstās uz poligēnu slimību fenotipisku pārbaudi, jābūt pieejamiem publiskā datu bāzē. Rezultāti jāizmanto, lai palīdzētu selekcijā un suņu pārošanas kombināciju izvēlē.
4.1. Katra pārojuma potenciālā vaislas vērtība, kas iegūta vecāku veselības pārbaužu rezultātā, pēc iespējas jāaprēķina datorizēti, lai veicinātu vaislas dzīvnieku izvēli balstoties ne tikai uz fenotipu, bet arī uz norādīto genotipu. Vispārējs noteikums ir tāds, ka pārojuma vaislas vērtībai jāpārsniedz vidējie rādītāji šķirnē.
4.2. Veselības pārbaudes rekomendējamas tikai tādām slimībām un tādām šķirnēm, kur šī slimība nopietni ietekmē suņa funkcionālo veselību.
5. DNS testu rezultāti izmantojami, lai neradītu slimus suņus, bet ne vienmēr – lai izskaustu doto slimību. Suņus, kas ir nesēji (heterozigoti) recesīvai iedzimtai slimībai, drīkst pārot tikai ar suņiem, kas pārbaudīti un nenes nevienu alēli šai pašai slimībai.
6. Visiem suņiem ir jāspēj sapāroties dabiski. Mākslīgo apsēklošanu nedrīkst izmantot, lai kompensētu suņu fiziskos traucējumus. Kuce jāizslēdz no tālākas izmantošanas vaislā, ja tā nav spējīga dabiski dzemdēt,vai nu anatomisku iemeslu dēļ, vai iedzimtas dzemdes mazspējas dēļ, vai arī, ja tā nespēj pati aprūpēt jaundzimušos kucēnus, mentalitātes dēļ vai iedzimtas aglaktijas dēļ (kucei nav piena).
7. Arī veselības problēmām, ko nevar diagnosticēt ar DNS testiem vai veselības pārbaudēm, jābūt līdzvērtīgai nozīmei šķirnes audzēšanas programma.
8. Vispārējs noteikums ir, ka vaislas programma nedrīkst izslēgt vairāk kā 50% šķirnes populācijas, vaislas dzīvnieki jāatlasa no šķirnes vērtīgākās puses.
9. Kucēnu audzināšana ar pareizu barošanu, saskarsmi ar apkārtējo vidi, kontaktēšanās ar māti, audzētāju un citiem, lai attīstītu kucēnā sociālās prasmes un reakcijas, ir katra pārojuma pamatnoteikums.
Sīkāka informācija par veselu suņu audzēšanu dota FCI Starptautiskajos ciltsdarba noteikumos un FCI Pavēlēs (12. punkts – audzēšanas ētikas kodekss.)
12. paragrāfs
Vaislas darba ētikas kodekss
Vaislas darbam un suņu šķirņu attīstībai jāpamatojas uz ilgtermiņa mērķiem un pareiziem principiem, lai vaislas darba rezultāts nebūtu slimības, slikts temperaments un darba spēju trūkums.
Audzētājam jākalpo mērķim saglabāt un, vēlams, paplašināt šķirnes ģenētisko daudzveidību (poligēniju).
Vaislas darbā izmanto tikai funkcionāli veselus suņus. Katram audzētājam, veicot vaislas dzīvnieku atlasi, ir pienākums noteikt, vai šie vaislas dzīvnieki ir garīgi un fiziski piemēroti vaislai.
Audzētājam jāpārliecinās, ka suņiem, ko viņš plāno izmantot vaislai, ir stabils temperaments un ka tie ir labā fiziskā kondīcijā.
Kamēr vien kucēns ir audzētāja aprūpē, audzētājam jānodrošina fiziski un garīgi labvēlīga vide, lai garantētu kucēna atbilstošu socializāciju.
FCI Standing Orders
Article 12 – Code of Breeding Ethics
Breeding and the development of dog breeds must be based on long-term objectives and sound principles so that the breeding does not result in diseases, bad temperament or lack of working skills.
Breeding must serve the objective of preserving and preferably extending the genetic diversity (polygenicity) of the breed.
Only functionally healthy dogs are to be used for breeding. It is incumbent on all breeders selecting dogs for breeding to determine whether such breeding animals are mentally and physically suitable for reproduction.
The breeder must ensure that the animals he intends to use for breeding have a stable temperament and are in good physical condition.
As long as a puppy is in the breeder's custody, he must ensure a physically and mentally beneficial environment for the puppy to guarantee proper socialisation.