Izcelsme
Par šīs šķirnes izcelsmi pastāv daudz teoriju, taču skaidri zināms ir tas, ka mūsdienu Austrālijas aitu suns ir veidojies kā darba suns liellopu un aitu ganīšanai ASV rietumu štatos. Austrālijas aitu suņu šķirnes attīstība ir cieši saistīta ar aitu audzēšanas industrijas attīstību ASV. Imigranti no Spānijas pārcēlās uz dzīvi Jaunajā pasaulē, līdzi ņemot arī lopus un ganu suņus. Šķirnes attīstībā ASV liela nozīme bijusi 1800-tajos gados un 1900-to gadu sākumā no Eiropas ievestiem dažādu škirņu ganu suņiem, it īpaši no Lielbritānijas un Basku reģiona Spānijā ievestajiem ganu suņiem. Šķirne ieguva savu vārdu, ganot no Austrālijas uz ASV importētos aitu barus. Jau no pirmssākumiem šīs šķirnes raksturīgas iezīmes bija neparastā zilganpelēka marmora krāsa un šad tad sastopamas dabīgi īsas astes. Austrālijas aitu suņi kā šķirne veidojās nevis estētisku apsvērumu dēļ, bet gan konkrētu darba funkciju veikšanai – sunim bija jābūt paklausīgam, viegli apmācāmam, jāgana lopi, jāsargā saimnieku mājas un īpašums. Suņa izskatam bija otršķirīga loma. Tāpēc arī šodien Austrālijas aitu suņi vienas šķirnes ietvaros pēc izskata var būt samērā atšķirīgi. Mūsdienās lielais vairums Austrālijas aitu suņu ir ģimenes mīluļi, un šķirne ir nosacīti sadalījusies divos novirzienos: darba suņi, kam raksturīga vieglāka uzbūve, īsāka spalva un augsts enerģijas līmenis, un izstāžu suņi, kas ir masīvāki, lielāki, ar bagātīgāku kažoku un salīdzinoši mierīgāku temperamentu.
Kā izstāžu suņi šī šķirne ir samērā jauna: Austrālijas aitu suņu šķirnes klubs Amerikā (Australian Shepherd Club of America jeb ASCA) izveidojās 1957. gadā, Amerikas Kennelklubs (American Kennel Club jeb AKC) šķirni oficiāli atzina 1993. gadā. Starptautiskā suņu audzētāju organizācija FCI, kuras pilntiesīgais biedrs ir Latvijas Kinoloģiskā Federācija, šķirnei piešķīra pagaidu atzīšanas statusu 1996. gadā un pilntiesīgi atzītas šķirnes statusu 2007. gadā. Tas lielā mērā saistīts ar šķirnes sākotnējo funkciju, proti, gana darbu. Pirmais šķirnes klubs Amerikā gadu desmitiem cīnījās pretī „oficiālai” atzīšanai, jo raizējās, ka šķirne tiks sabojāta, izvēloties vaislai dzīvniekus nevis darba īpašību, bet gan skaistuma dēļ.
Pēc Amerikas Kennelkluba datiem, 2012. gadā Austrālijas aitu suņi bija 22. populārākā šķirne no 175 atzītām šķirnēm. Tas pilnībā neatspoguļo šķirnes plašo popularitāti ASV, jo liela daļa suņu ir reģistrēti tikai šķirnes klubā vai nav reģistrēti nemaz.
Par spīti oficiālai atzīšanai un augošai popularitātei gan ASV, gan Eiropā, šķirne lielā mērā ir saglabājusi savas raksturīgās īpašības un darba spējas. Latvijā pirmais Austrālijas aitu suns, zils marmora suns Lineriders Rikki-Tikki-Tavi, tika ievests no ASV 1994. gadā. Pašlaik Latvijā ir apmēram 50 Austrālijas aitu suņu.
Mūsdienās Austrālijas aitu suņi joprojām intensīvi pieķeras savam saimniekam, tie ir modri sargi, viegli apmācāmi, fiziski aktīvi un veikli, izceļas paklausības sacensībās un dažādos suņu sporta veidos. Austrālijas aitu suņiem ir vajadzīgs aktīvs, interesants dzīves veids, kas regulāri nodarbina gan suņa prātu, gan muskuļus.
Austrālijas aitu suņi ir fiziski aktīvi un veikli, atsaucīgi, labprāt sastrādā ar saimnieku. Tiem ir izteikts gana un sarga instinkts. Ja vēlas suni turēt tieši lopu ganīšanai, vēlams pirkt kucēnu no darba līniju vecākiem, kas ikdienā strādā gana darbu, un no audzētājiem, kas specializējas suņu selekcijā tieši gana funkcijas veikšanai. Arī daudzi izstāžu suņi ir saglabājuši gana spējas, taču, pērkot izstāžu līniju kucēnu, ir grūti garantēt, ka tieši jūsu kucēns arī ganīs. Savukārt kā ģimenes mīlulis piemērotāks būs suns no izstāžu līnijām. Daži Austrālijas aitu suņi ir draudzīgi pret svešiem, citi ir atturīgi un uzmanīgi. Visiem Austrālijas aitu suņiem ir vajadzīga socializācija (radināšana pie ikdienas situācijām, svešiem cilvēkiem, transporta, pilsētas, dažādiem trokšņiem, utt., aktīvais socializācijas vecums ir no 2 līdz 4 mēnešiem) un paklausības apmācība.
Izskats:
Vidēja auguma, suņi skaustā 51 – 58 cm, kuces skaustā 46 – 53 cm, svars apmēram no 18 – 25 kg kucēm un 20 - 30 kg suņiem, vidēji garu spalvu, kažoks ir bagātīgāks suņiem nekā kucēm. Mūža ilgums 12-14 gadi.
Raksturīgas 4 krāsas:
1) zila marmora – melni plankumi uz pelēka fona;
2) ruda marmora – rudi plankumi uz bēša fona;
3) ruda trīskrāsaina – ruda ķermeņa pamatkrāsa;
4) melna trīskrāsaina – melna ķermeņa pamatkrāsa.
Visi 4 krāsu varianti iespējami ar vai bez baltām pazīmēm: baltām ķepām, apkakles, bleses.
Šiem suņiem mēdz būt interesanta acu krāsa, no tumši brūnas līdz dzintarkrāsai, var būt arī zilas acis, daudzkrāsainas (zilas / brūnas) acis un katra acs savā krāsā. Zilās un daudzkrāsainās acis ir īpaši raksturīgas marmora krāsas suņiem.
Daļa kucēnu dzimst ar dabīgi īsu asti, lai gan lielākā daļa dzimst ar parastām, pilna garuma astēm. Šķirnes dzimtenē ASV astes tiek kupētas. Daudzās Eiropas valstīs, arī Latvijā, astu kupēšana ir aizliegta un kucēniem astes atstāj dabīgā garumā.
Šķirne ir attīstīta lauku apstākļos un labi piemērota laukiem. Jau no kucēna vecuma jāmāca sunim patvaļīgi netrenkāt lopus un automašīnas, jo gana instinkta dēļ sunim ir tieksme sekot kustīgiem objektiem. Šis suns nav piemērots dzīvei pie ķēdes, jo suns ir aktīvs un ļoti pieķeras saimniekiem, tāpēc vēlas piedalīties saimniekam, tekot līdzi un „palīdzot” ikdienas darbos. Labāk suni vajadzības gadījumā ielikt voljerā vai telpās. Lai suni varētu izmantot gana darbam, tam parasti nepieciešama speciāla apmācība.
Iesaku iegādāties kucēnus no vecākiem ar labu, patīkamu temperamentu, un kam veiktas veselības pārbaudes uz gūžu un elkoņu locītavas displāziju un iedzimtām acu slimībām.
FCI standarts Nr. 342
Publicēts: 05.06.2009.
AUSTRĀLIJAS AITU SUNS
IZCELSMES VALSTS: ASV
OFICIĀLĀ STANDARTA PUBLICĒŠANAS DATUMS : 26.03.2009.
PIELIETOJAMĪBA : fermu un rančo aitu suns.
FCI KLASIFIKĀCIJA : FCI I aitu un ganu suņi( izņemot Šveices ganu suņus) 1.sekcija – aitu suņi. Bez darba spēju pārbaudes.
ĪSS IESKATS VĒSTURĒ : Neskatoties uz to, ka ir vairākas teorijas par to, kā radies Austrālijas aitu suns, šķirne, kādu to pazīstam šodien, neapšaubāmi veidojusies Amerikas Savienotajās Valstīs. Austrālijas aitu suns savu nosaukumu ieguva pateicoties basku aitkopjiem, kuri 1800.gados ieceļoja no Austrālijas. Līdz ar Vesterna stila jāšanas uzplaukumu pēc Otrā Pasaules kara nepārtraukti auga arī Austrālijas aitu suņu popularitāte. Šķirne kļuva zināma plašai sabiedrībai pateicoties rodeo sacensībām, zirgu izstādēm, filmām un televīzijas šoviem. Viņu iedzimtā universalitāte un viegli apmācāmā personība padarīja suņus neaizstājamus amerikāņu fermās un rančo. Amerikāņu lopkopji turpināja attīstīt šķirni, saglabājot viņu universalitāti, smalko inteliģenci, spēcīgos ganīšanas instinktus un acīs krītošo izskatu, kas jau sākotnēji tika apbrīnots. Lai gan katram indivīdam ir unikāla krāsa un pazīmes, visi Austrālijas aitu suņi uzrāda nepārspējamu pieķeršanos savām ģimenēm. Viņu daudzās rakstura īpašības garantē Austrālijas aitu suņa nepārtraukto popularitāti.
KOPĒJAIS IESPAIDS: Austrālijas aitu suns ir harmoniski veidots, mazliet garāks par augstumu skaustā, vidēja lieluma un kaulu uzbūves, ar krāsojumu, kas piešķir suņiem daudzveidību un individualitāti. Viņš ir vērīgs un kustīgs, lokans un veikls, spēcīgs un muskuļots, tomēr nav smagnējs.
SVARĪGĀKĀS PROPORCIJAS :mērot no krūšu kaula līdz līdz sēžas pauguram un no skausta augšpuses līdz zemei, Austrālijas aitu suņa ķermenis ir mazliet garāks par augstumu. Spēcīgi veidots, ar mēreni spēcīgiem kauliem. Suņu uzbūve ir vīrišķīga, bet ne raupja. Kuces ir sievišķīgas, bet ne ar smalkiem kauliem.
UZVEDĪBA/TEMPERAMENTS : Austrālijas aitu suns ir inteliģents darba suns ar spēcīgiem ganīšanas un sargāšanas instinktiem. Viņš ir lojāls kompanjons, kuram piemīt izturība strādāt augu dienu. Neskatoties pat uz līdzsvarotu raksturu, viņš ir labdabīgs, reti - ķildīgs. Sākotnēji iepazīstoties, suns varētu būt mazliet atturīgs.
GALVA: Galva ir ar tīrām līnijām, spēcīga un sausa. Tās kopējais lielums ir proporcionāls ķermenim.
GALVASKAUSA DAĻA : Galvaskauss : Augšpusē plakans un nedaudz izliekts. Tam varētu būt viegli izteikts pakauša paugurs. Garums un platums ir vienāds. Pāreja : Mērena ,labi izteikta.
SEJAS DAĻA : Deguns : zilajiem marmorkrāsas un melnajiem suņiem ir melna deguna (un lūpu) pigmentācija. Rudas marmorkrāsas un rudajiem ir sarkanbrūna (brūna) deguna (un lūpu) pigmentācija. Marmorkrāsas suņiem ir pieļaujami mazi, rozā plankumi, tomēr tie nedrīkst pārsniegt 25% no deguna lieluma vecākiem par gadu suņiem, jo tas ir nopietns trūkums. Purns : vienāda garuma vai nedaudz īsāks nekā galvaskausa aizmugurējā daļa. Skatoties no sāniem, galvaskausa augšējā līnija un purns veido paralēlas līnijas, kuras sadala mērena, labi izteika pāreja. Purns mazliet sašaurinās virzienā no pamatnes uz degungalu un gals ir noapaļots. Žokļi/zobi : Pilns baltu, stingru zobu komplekts satiekas šķērveida sakodienā vai drīkst būt taisnais sakodiens. Acis : brūnas, zilas, dzintarkrāsas vai jebkādas variācijas un kombinācijas, tai skaitā ar lāsumiem un marmorējumu. Mandeļveida, nedz izvelbtas, nedz iekritušas. Zilas marmorkrāsas un melnajiem suņiem acu plakstiem ir melna pigmentācija. Rudas marmorkrāsas un rudajiem suņiem ir sarkanbrūnas (brūnas) krāsas plakstiņu pigmentācija. Izteiksme: liecina par uzmanību un inteliģenci, modrību un ieinteresētību. Ciešajam skatienam jābūt dedzīgam, bet draudzīgam. Ausis : trijstūrveida, mērena garuma un biezuma, augstu novietotas. Sasprindzinot uzmanību, tās nolocās uz priekšu un uz leju, vai arī ielokās uz sāniem kā rozes pumpurs.
KAKLS : spēcīgs, mēreni garš, viegli izliekts pakauša daļā, labi iekļaujas plecos. ĶERMENIS Augšējā līnija : mugura taisna un stingra, taisna un spēcīga no skausta līdz sēžas pauguriem. Krusti : mēreni nolaideni. Krūtis : Nav platas, bet dziļas, zemākais punkts sniedzas līdz elkoņiem. Ribas: labi izliektas un garas, nedz mucveida, nedz plakanas. Apakšējā līnija un vēders : demonstrē mērenu kāpumu. ASTE : taisna, dabiski gara vai īsa. Ja aste ir apgriezta (valstīs, kur tas nav aizliegts) vai dabīgi īsa, tā nepārsniedz 10 cm garumu.
EKSTREMITĀTES
PRIEKŠKĀJAS : Pleci : lāpstiņas garas, plakanas, diezgan tuvu novietotas viena otrai un labi savērstas uz aizmuguri. Augšplecs, kam relatīvi jābūt tikpat garam kā lāpstiņai, atrodas apmēram taisnā leņķī pret lāpstiņu ar taisni novietotām, pret pamatu perpendikulārām priekškājām. Kājas : taisnas un spēcīgas. Kauli spēcīgi, drīzāk ovāli nekā apaļi. Pēdvidus : vidēji garš un ļoti viegli nolaidens. Priekškājām liekie pirksti drīkst būt nogriezti. Priekšķepa: ovāla, kompakta, ar cieši sakļautiem, labi izliektiem pirkstiem. Spilventiņi biezi un atsperīgi.
PAKAĻKĀJAS : Kopējais iespaids: pakaļkāju platums ir vienāds ar priekškāju platumu plecu apvidū. Iegurņa un augšstilba leņķis ir vienāds ar lāpstiņas un augšpleca leņķi, veidojot aptuveni taisnu leņķi. Celis: skaidri izteikts. Lecamās locītavas : mēreni izteiktas. Pēdvidus : īss, perpendikulārs pamatam un paralēls viens otram, ja skatās no aizmugures. Bez liekajiem pirkstiem aizmugurē. Pakaļķepa : ovāla, kompakta, ar cieši sakļautiem, labi izliektiem pirkstiem. Spilventiņi biezi un atsperīgi.
GAITA : Austrālijas aitu sunim ir līdzena, brīva un viegla gaita. Viņš demosntrē lielu kustību veiklību ar sabalansētu, zemi skarošu soli .Priekškājas un pakaļkājas kustas taisni un paralēli, ar paralēli ķermeņa asij. Ātrumam palielinoties, kājas (priekšējās un pakaļējās) pietuvojas suņa smaguma centra līnijai, kamēr mugura paliek taisna un horizontāla. Austrālijas aitu sunim jābūt veiklam un jāspēj acumirklī mainīt virzienu vai gaitu.
VILNA Apmatojums : vidējas struktūras, no taisna līdz viļņotam, izturīgs pret laika apstākļiem un vidēja garuma. Pavilnas daudzums mainās atkarībā no klimatiskajiem apstākļiem. Apmatojums ir īss un gluds uz galvas, ausīm, priekškāju frontālās daļas un zem lecamajām locītavām. Priekškāju aizmugure un bikses ir mēreni apaugušas. Suņiem vairāk kā kucēm ir arī izteikta apkakle un krūteža. Krāsa: zilas marmorkrāsas, melna, rudas marmorkrāsas, ruda – visas krāsas vai nu ar vai bez baltām iezīmēm un/ vai rudiem lāsumiem, nevienai krāsai nav dodama priekšroka. Baltās apkakles līnija nedrīkst pārsniegt skausta punktu uz ādas. Baltā krāsa ir pieņemama uz kakla( vai nu daļējas vai pilnas apkakles veidā), krūtīm, kājām, purna apakšdaļas, kā lāsums uz galvas un baltās krāsas pagarinājums no ķermeņa apakšdaļas līdz 4 collu (10cm) garumam, mērot uz augšu no horizontālas līnijas, kas iet cauri elkonim.
AUGSTUMS: Augstums skaustā : vēlamais augstums suņiem ir 20 – 23 collas( 51 – 58 cm), kuces 18 – 21 collas (46-53 cm), kvalitāte nav jāupurē par labu augumam. TRŪKUMI : Ikviena atkāpe no iepriekšminētajiem punktiem uzskatāma par trūkumu, kura nozīmīgums ir tieši proporcionāls tā izteiktības pakāpei un ietekmei uz suņa veselību un labturību.
NOZĪMĪGI TRŪKUMI: Stāvošas ausis un nokarenas ausis. Netipisks apmatojums. DISKVALIFICĒJOŠIE TRŪKUMI : Agresīvi vai pārāk bailīgi suņi Ikviens suns, kurš uzrāda fiziskas vai psiholoģiskas anomālijas, ir diskvalificējams. Pārkodiens. Nepilns sakodiens lielāks par 1/8 collām ( aptuveni 3 mm). Kontakta zaudējums starp zobiem, kuru rada īsi griezēji, nav jāvērtē kā pārkodiens pie citādi pareiza sakodiena. Salūzuši vai trūkstoši zobi traumu rezultātā nav jāvērtē kā trūkums. Baltas krāsas plankumi uz ķermeņa visu krāsu suņiem, kas nozīmē baltās krāsas klātbūtni starp skaustu un asti, un sānos no elkoņiem līdz pakaļkāju aizmugurei. NB: Suņiem jābūt diviem skaidri redzamiem, normāli attīstītiem sēkliniekiem kuri pilnībā atrodas sēklinieka maisiņā. Vaislai izmantojami tikai funkcionāli un klīniski veseli suņi, tipiski šķirnes pārstāvji